„Viegli te nav, jo jāstrādā jeb jāvergo ir pamatīgi. Drēbes melnas un netīras, rokas nobrāztas, mugura stīva. Un tik uz priekšu! Bet ja naudiņu grib, tad jāiztur. Nezinu, kā ir Latvijā tagad, bet man jau gribas atgriezties. Lai vai kā, jau sāku skaitīt dienas -- pietrūkst man visa -- draugu, ģimenes, meitenes, ēdiena, baļļuku, mūzikas, mašīnas un vēl, un vēl," šādas rindas līvānietis Kaspars rakstīja saviem draugiem laikā, kad kā viesstrādnieks dzīvoja Īrijā. Atšķirībā no daudziem citiem latviešiem, kuri pametuši dzimteni uz ilgu laiku, puisis pēc pusgada atgriezās mājās un tagad kopā ar draugiem vada savu uzņēmumu.
Par darbu ārzemēs ir daudz stāstu -- gan pozitīvi, gan negatīvi. Dažus no tiem līvāniešiem bija iespēja dzirdēt no saviem novadniekiem, kuri, izbaudījuši dzīvi ārvalstīs, tagad atgriezušies Latvijā.
Kaspars devās uz Īriju, jo vēlējās nopelnīt. Viņš dabūja darbu degvielas uzpildes stacijā, kur nostrādāja pirmos mēnešus: „Manos pienākumos bija iepildīt benzīnu klientu mašīnās, mazgāt mašīnas, uzkopt teritoriju, arī mazgāju tualetes, nesu miskastes maisus... Tā, ka darbs bija ļoti nepatīkams. Pieņēmu arī produkciju agri no rītiem. Maksāja it kā ne slikti -- 8,5 eiro stundā. Nedēļā strādāju 60 stundas, faktiski tas bija maksimums, ko varēja izspiest, jo man bija tā vēlme aizbraukt un nopelnīt naudiņu. Es sevi šajā ziņā nežēloju."
Otrā darba vieta Kasparam bija būvniecības jomā. Tomēr darbs pamazām nogurdināja. Sāka pietrūkt Latvijas. Tad arī Kaspars saprata, ka jādodas mājās.
Arī Armanda pavadījusi nepilnu gadu Īrijā. Viņa par braukšanu prom izlēmusi spontāni, kad Īrijā tika piedāvāts darbs viņas draugam. Meitene stāsta, ka jau pašā sākumā viņai sācis pietrūkt māju un ģimenes: „Izmisumā mani dzina arī tas, ka es ļoti ilgi nevarēju atrast darbu -- tie bija gandrīz trīs mēneši. Gāju uz vairākām darba pārrunām, tomēr tas, ka biju latviete, darbu nepalīdzēja atrast."
Kad meitenei beidzot viena Īrijas latviete piedāvāja strādāt šokolādes fabrikā, viņa neatteicās: „Pirmās divas nedēļas es darīju vienīgi to, ka bārstīju melnās šokolādes skaidiņas uz baltās šokolādes konfektēm. Tad, pēc divām nedēļām mans darbs šausmīgi mainījās -- es bārstīju baltās šokolādes skaidiņas uz melnās šokolādes konfektēm. Tad jau man likās, ka tas ir kaut kāds notikums, ka kaut kas mainījies manā dzīvē. Protams, darot šādu vienmuļu darbu, liekas, ka laiks stāv uz vietas, un visu laiku skaties pulkstenī. Un tad es ar sevi noslēdzu vienošanos. Es prātā dziedāju -- lai man būtu jautrāk, es dziedāju."
Bez tā, ka darbs bija vienmuļš un grūts, Armandai pārsteigumu sagādāja arī uzņēmuma politika. Pēc četrām nostrādātām nedēļām viņu pēkšņi atlaida.
Armanda stāsta: „Es ļoti pārdzīvoju no sākuma, es nevarēju saprast, man likās, ka es visu daru pareizi. Kas notiek? Tad es uzzināju par uzņēmuma politiku. Viņi darbojas tā -- ja nav darba, ja nav pasūtījuma, viņi atlaiž cilvēkus. Tad, kad pēc pāris dienām man piezvanīja un teica -- nu vari atpakaļ nākt uz darbu, tad es sapratu, ka jā, tā tas ir. Pats dīvainākais, ka tas notiek ar visiem papīriem, ar visām atlaišanas formām -- viss pilnīgi oficiāli notiek."
Arī Armanda drīz vien saprata, ka jābrauc mājās. Viņai lūzuma punkts bija Latvijā pavadītās Ziemassvētku brīvdienas, pēc kurām, atgriežoties Īrijā, viss likās nepareizi. Tādēļ jau pēc pāris mēnešiem jauniete kravāja koferus un devās mājās: „Īrijā biju pavadījusi deviņus mēnešus un uzskatu, ka tas ir vairāk nekā pietiekami. Atgriezties netaisos un arī neatgriezīšos, varu apsolīt. Palikšu tepat Līvānos."
Kārlis, kurš vēlējās izmēģināt darbu ārzemēs, jau pēc dažiem Anglijā pavadītiem mēnešiem vēlējās doties uz Latviju. Lai gan savu darbu vietu lielākā Eiropas izklaides parka virtuvē par pavāra palīgu viņš raksturo pozitīvi un arī algas lielums apmierināja, tomēr puisis nespēja ilgāk būt prom no ģimenes: „Lūzums notika pēc divarpus mēnešiem, kad ļoti sāka pietrūkt māju, draugu Latvijā, ģimenes, vecāku."
Lai gan latviešus amerikāņi uzlūkojuši ar cieņu un izturējušies ļoti laipni, Ramiss pēc gada nolēma doties mājup.
Visi četri atzīst, ka sakrātā nauda drīz vien iztērēta -- studiju kredītiem, pārtikai, dzīvošanai. Tādēļ līvānieši, pēc pieredzes iegūšanas ārzemēs, secinājuši -- Latvijā ir daudz labāk. Viņi uzsver -- neviena ārvalsts un nekāda nauda nespēj aizstāt Latvijas dabu, ēdienus, ierasto vidi un, pats svarīgākais, ģimeni.

Sandra Paegļkalne